Durbes kauja
Durbes kauja bija viena no izšķirošākajām kaujām Ziemeļu krusta karos (12.-14. gs), kurā žemaišu un kuršu karaspēki sakāva krustnešus un viņu tā brīža sabiedrotos prūšus.
Autentiskas ziņas par Durbes kaujas norisi sniedz divas hronikas: Atskaņu hronika (Livländische Reimchronik; sarakstīta 13. gs. 90. gados) un Dusburgas Pētera hronika (Cronica terre Prussie, Chronicon terrae Prussiae; sarakstīta 14. gs. 20. gados).
Lietuvas dižkunigaitijas valdnieks Mindaugs 1251. gadā pieņēma kristietību un 1253. gadā tika kronēts par Lietuvas karali. Viņš dāvināja Vācu ordenim Livonijā visas nepakļāvīgās žemaišu zemes, par solīto palīdzību cīņā pret žemaišu kunigaiti Vikintu. 1259. gadā žemaiši atkal iebruka Kursā un sakāva Kuldīgas komtura karaspēku kaujā pie Skodas. Šī žemaišu panākuma iedvesmotas, pret krustnešu virskundzību sacēlās Zemgale un Kursas dienvidi, un Livonijas ordeņa mestrs Burhards no Hornhūzenes organizēja plašu karagājienu uz žemaišu aplenkto Georgenburgas pili. Viņa karaspēkā ietilpa ne tikai Livonijas ordeņbrāļi un viņu kuršu un igauņu vasaļi, bet arī Dāņu Igaunijas bruņinieki un krusta karotāji no vācu zemēm. Pie Mēmelburgas šī armija apvienojās ar Vācu ordeņa Prūsijas atzara landmaršala Heinriha Botela spēkiem, kuros bez bruņiniekiem bija arī prūšu vasaļi. Par armijas kopējo lielumu drošu ziņu nav, taču lēš, ka tas varētu būt bijis ap 8000 vīru, no kuriem gan tikai pāris simti bijuši ordeņbrāļi un citi bruņinieki.
Kad pienāca ziņas, ka žemaišu karaspēks ir iebrucis Kursā, apvienotā krusta karotāju karaspēka sapulcē nolēma uzbrukt žemaišiem un atņemt kara laupījumu. Pēc Dusburgas Pētera hronikas apraksta kurši lūguši, lai žemaišu sagūstītās sievas un bērni pēc kaujas tiktu bez kādiem nosacījumiem atdoti kuršiem. Pret to iebilduši prūšu un igauņu karotāji, uzskatīdami, ka šie gūstekņi ir kara laupījums, kas līdzvērtīgi sadalāms starp uzvarētājiem.
Kauja notika 1260. gada 13. jūlijā muklājā pie Durbes viduslaiku pils Atskaņu hronika ziņo, ka īsi pirms kaujas kurši atteicās no cīnīšanās vācu pusē (ar domu – turpmāk dzīvot bez kungiem) un kaujas lauku pameta. Savukārt, Dusburgas Pētera hronika stāsta, ka sākoties kaujai kurši “… kā atkritēji uzbruka kristiešiem no aizmugures…”, palīdzot žemaišiem sakaut krustnešu karaspēku. Hronists kuršu rīcību motivēja ar neapmierinātību, ko tajos izraisījis atteikums saņemt žemaišu sagūstītos kuršus. Tātad avoti sniedz principiāli atšķirīgas ziņas par kuršu rīcību Durbes kaujā.
Ordeņa karaspēks tika pilnīgi sakauts, cīņā krita gan Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Hornhūzens, gan Vācu ordeņa landmaršals Heinrihs Botels un apmēram 150 bruņinieki. Pēc kaujas krustnešu karaspēka atliekas, cauri mežiem slapstoties, atgriezās savās pilīs.
Pēc Durbes kaujas sākās plaša kuršu sacelšanās un prūšu (Sembas, Nātangas, Vārmes zemes) sacelšanās, kuru militāri atbalstīja lietuvieši un žemaiši. Tikai vairāku gadu desmitu laikā līdz 1290. gadam Vācu ordenim izdevās daļēji atgūt zaudētās zemes. Tomēr pēc sakāves tika zaudēta Kursas un Zemgales dienvidu daļa (Ceklis, Silene, Rakte), kas savienoja ordeņa Livonijas daļu ar Prūsijas daļu. Livonijas ordeņa pils Mēmelē (Pilsāts), tagadējā Klaipēda, integrējās ordeņa Prūsijas daļā.