Mūslaikos Baltijas jūras krastā ugunskuri augusta beigās tiek aizdegti, lai parādītu piejūras tautas vienotību un atgādinātu par mūsu vēsturi un kultūras mantojumu. Tiek dota zīme par to, ka mēs rūpējamies par jūru un dabu, un gadu tūkstošiem pastāvējusī saikne ar jūru nav zudusi. Ugunis tiek aizdegtas arī par tiem, kas uz mūžiem palikuši jūras klēpī.
Vecākie rakstiskie dati par ziņu nodošanu ar uguns palīdzību Baltijas jūras reģionā tiek datēti ar vikingu laiku. Tad piekrastē, kuģu ceļu tuvumā darbojās vienota, no atklātas jūras līdz iekšzemei spēkā esoša uzraudzības sistēma. Katram piekrastes ciematam bija jāsniedz savs noteikts ieguldījums ugunskura aizdegšanā un uzturēšanā. Par ziņas nenodošanu draudēja diezgan smags sods.
Senās uguns atdzīvināšanu aizsāka Somijas Turku apriņķa Kultūras padome, un 1992. Gadā dienviddaļas salu arhipelāgā tika aizdegti pirmie ugunskuri, bet gadu vēlāk arī dažos Igaunijas piekrastes ciemos tika aizkurti ugunskuri. Senās uguns aizdegšanas vakaru sāka saukt par Senās uguns nakti. Mūsdienās ugunskuru aizdegšanas galvenā ideja ir vienotības propagandēšana Baltijas jūras valstu vidū, kultūras mantojuma saglabāšana, interese par dažādu reģionu un kaimiņvalstu savstarpējiem kontaktiem un sadarbības nepieciešamību.
Kopš tā laika ugunskuri katru gadu tiek aizdegti augusta pēdējās sestdienas vakarā 20.30 pēc Somijas laika. Šai vakarā sakurto ugunskuru ķēde pāri Somijas līcim un Ālandu salām ir aizstiepusies arī uz Zviedriju. Ugunskuri tiek kurti arī atsevišķās Lietuvas, Polijas, Vācijas un Dānijas piekrastēs, Igaunijā arī pie iekšzemes ūdeņiem.
