Gaviezes Elkukalns

Gaviezes Elkukalns

Elkukalns ir veidots mākslīgi netālās Otankas (Otaņķes) upes krastā, 80m no lielceļa un puskilometru uz dienvidiem no Gaviezes muižas. Tas neskarts ir saglabājies līdz 19. gs. Mūsdienās dabā iespējams novērot tā senās apprises un sajust tā vēsturisko auru.

Rotaslietu atradumi pierāda, ka otrpus upei bijusi latviešu apmetne. Tas nozīmē, ka dabiski izveidojies vienots ansamblis – Elkukalns, apmetne un upe. Elkukalna vidus bijis bruģēts ar nelieliem skaldītiem akmeņiem. Otrajā pasaules karā vācu karaspēks tā dienvidu pusē izveidoja ierakumus un kara tehnikas novietni, kā rezultātā Elkukalna ārējais veidols ir cietis.

Plakumam ir noapaļota trijstūra izskats, kas ir nelīdzens, jo tai vietā, kur zemes dabīgais cilnis bijis augstāks, augstāk taisīts arī plakums. Tādā veidā panākts samērā vienāds kalna sānu augstums. Novērots, ka nocietināto vietu sānu augstums, ja tas tiek mākslīgi uzmests, nesniedzas daudz pāri par 4 - 6 m. Šāds uzbērums ir bijis pietiekošs, lai nostādītu uzbrucēju neizdevīgā cīņas stāvoklī. Tagad kalns apstādīts Vāczemes eglēm, kurām ir ap 50 gadu. Kalnā aug arī liepas, ozoli un ābeles.

Mūsdienās kulta vietas atpazīstamas pēc saliktiem vietvārdiem, kuros pirmā daļa veidota no vārdiem Dievs, elks, svēts, krusts. Kulta pieminekļi ir dabas veidojumi, pie kuriem senlatvieši pulcējās uz reliģiskiem rituāliem un upurēšanu. Par pielūgsmes objektiem kļuva lietas, kas dzīvo ilgāk nekā cilvēks - kalni, akmeņi, avoti, koki. Latviešu tautas senie priekšteči tos pielūdza, debesu un zemes spēka iespaidoti.