Grobiņas pilskalns (Skābarža kalns) un senpilsēta

Grobiņas pilskalns, saukts arī par Skābaržkalnu, ir vēsturiski un arheoloģiski nozīmīga vieta, kur jau kopš 1. gadu tūkstoša sākuma dzīvojuši kurši – sena baltu cilts. Pilskalns, kas paceļas 5 metrus virs Dzirnavu dīķa līmeņa, ir klāts ar kokiem, tostarp 23 skābaržiem, un glabā vairāk nekā 4 metrus biezu kultūrslāni. Domājams, ka šeit atradusies kuršu senā "Jūrpils", kas minēta Rimberta 854. gada aprakstā "Svētā Anskara dzīve". Ar Grobiņas pilskalnu tiek saistīta arī Livonijas Atskaņu hronikā aprakstītā Grobiņas pils nodedzināšana 13. gs. Pilskalnā notikuši vairāki arheoloģiskie pētījumi, un tā teritorija mūsdienās ir pieejama apmeklētājiem visu gadu, piedāvājot arī iespēju izstaigāt 2,6 km garo Ālandes upes taku un iepazīt senvēsturi dzīvās vēstures festivālā "SEEBURG".

Vēsture
Domājams, ka šeit atradusies kuršu senā "Jūrpils", kas minēta 854. gada aprakstā "Svētā Anskara dzīve" (Vita sancti Anscari). Šajā sacerējumā Hamburgas–Brēmenes arhibīskaps Rimberts (Rimbertus) raksta par zviedru karaļa Olava iekarojumiem Kursā un Apolē (tagadējā Lietuvas teritorijā) kur tāpat kā Grobiņā dzīvojuši baltu cilts kurši jeb kūri. Ar Grobiņas pilskalnu tiek saistīta arī Livonijas Atskaņu hronikā (Livländische Reimchronik) aprakstītā Grubîn pils nodedzināšana 13. gs.
Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta hronikā minētie 9. gs. notikumi Jūrpilī, kas identificēta kā Grobiņa, ir viens no pamata motīviem Valda Rūmnieka un Andreja Miglas romānā “Kuršu vikingi” (1998).

Grobiņas pilskalns literatūrā pazīstams kā nocietināta kuršu dzīvesvieta. Taču joprojām neatbildēts ir jautājums par tā iedzīvotāju etnokulturālo piederību 7.–9. gs., kad Grobiņas apkārtni apdzīvoja gan kurši, gan skandināvi.

Pētniecība
Pilskalns un tā apkaime literatūrā pieminēti jau 19. gadsimtā, bet pirmo detalizētu aprakstu un uzmērījumu veicis Ernests Brastiņš 1922. gadā. Arheoloģiskie izrakumi šeit pirmo reizi veikti 1929.–1930. gadā Fr. Baloža un Birgera Nermana vadībā. Jaunākie arheoloģiskie izrakumi (A.Šnē un E.Guščikas vadībā) pilskalna un senpilsētas teritorijā notika 1026.-2018.g. Tieši pēdējie pētījumi atklājuši, ka senpilsētas un Skābaržkalna teritorija bijusi apdzīvota jau kopš 1. gadu tūkstoša sākuma un pilskalnā konstatēts kultūrslānis, kas pārsniedz 4 metru biezumu.

Vietvārda (Skābaržkalns) izcelsme saistīta ar pilsētas nosaukumu Grobiņa – no kuršu valodas gruobs nozīmē skābardis/ skābāržu mežs

Mūsdienas
Šodien pilskalns ir klāts ar kokiem, tostarp aug 23 skābarži. Kalns paceļas 4,5-5 metrus virs Dzirnavu dīķa līmeņa, kuram cauri tek Ālandes upe. Gar upi vijas 3 km gara, labiekārtota pastaigu taka, kas ved uz Priediena senkapiem – plašākajiem zināmajiem senkapiem Grobiņas apkārtnē.

Pilskalnā notiek dzīvās vēstures festivāls "SEEBURG", kas ļauj apmeklētājiem iepazīt senvēsturi.

Seno kuršu un skandināvu dzīvesveidu ir iespējams iepazīt arī Aktīvajā tūrisma centrā “Kuršu vikingu apmetne”