Arheoloģiskais ansamblis
Grobiņas arheoloģiskais ansamblis: atslēga uz Vikingu laikmetu.
Īss apraksts
Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir uzskatāms par atslēgu unikālai pasaules komunikācijas pieredzes maiņai. Vietas unikalitāti veidojošās komponentes – Grobiņas arheoloģiskā ansambļa pilskalna un apmetnes veidols, struktūra un kultūrslānis, senkapu uzkalniņu un līdzeno senkapu veidols un struktūra, turklāt šajās komponentēs esošie un atrastie artefakti – ir unikāla, ļoti labi saglabājusies liecība par vikingu laikmeta skandināvu aizjūras aktivitāšu pirmsākumu. Grobiņa pirmsvikingu periodā – 7. – 9.gs. – kļuva par agrāko un iespaidīgāko skandināvu aizjūras apmetni.
Skandināvu ieceļotāju apmešanās vieta – Grobiņas arheoloģiskais ansamblis – atrodas Latvijas Republikas dienvidrietumu daļā netālu no Baltijas jūras, Ālandes upes abos krastos. Plašās skandināvu vikingu aizjūras ekspansijas aizsākums un pirmā pieredze saistāma ar 7. –9. gs. jeb pirmsvikingu laikmetu, kad skandināvu ieceļotāji apmetās uz dzīvi Grobiņā līdzās rietumbaltu etnokulturālajai grupai – kuršiem, laika gaitā abpusēji pārņemot dažādas dzīvesveida un kultūras iezīmes.
Grobiņas arheoloģisko ansambli veido 6,24 ha plaša apmetnes teritorija – Grobiņas pilskalns (Skābarža kalns) un senpilsēta, kā arī apbedījumu vietas – Priediena senkapi, Atkalnu senkapi, Smukumu senkapi un Porānu (Pūrānu) senkapi. Bagātīgais un zinātniski nozīmīgais arheoloģiskais mantojums liecina par etniski atšķirīgu kopienu un kultūru savstarpējo mijiedarbību pirmsvikingu laikmetā Ziemeļeiropā un norāda uz unikālu pasaules uzskatu maiņu, aizsākot kardināli jaunu aizjūras aktivitāšu modeli.
Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir pasaules mērogā unikāls, autentisks un ļoti labi saglabājies pirmsvikingu laika skandināvu ieceļotāju un vietējo iedzīvotāju – kuršu – arheoloģisko vietu un struktūru kopums. Grobiņa ir bijusi viena no tā laika skandināviem nozīmīgākajām vietām Baltijas jūras austrumu daļā, ko apliecina arheoloģiskajos izrakumos iegūtā 6. – 7.gs. Gotlandei raksturīgā akmens stēla ar iegravētu ūdensputnu attēlu un vairāk nekā 2000 citu artefaktu daudzveidība.
Iespaidīgas skandināvu diasporas vietas izveidi Baltijas jūras austrumu piekrastē sekmēja kontaktu uzturēšana un komunikācija ar izcelsmes zemēm. Grobiņā atrodamās liecības atspoguļo vēlākā vikingu laikmeta procesus un norises ļoti plašā teritorijā.
Atbilstība kritērijam
Grobiņas arheoloģisko ansambli veidojošās un ļoti labi saglabājušās aizvēstures materiālās liecības – pilskalna un apmetnes veidols, to struktūra un kultūrslānis, senkapu uzkalniņu un līdzeno senkapu veidols un struktūra, kā arī šajās ansambļa komponentēs esošie un atrastie artefakti – atspoguļo unikālas un spilgtas liecības par vietējo iedzīvotāju – kuršu, un skandināvu ieceļotāju līdzās pastāvēšanu un mijiedarbību, kā arī šo attiecību daudzveidību un dinamiku.
Grobiņas arheoloģiskā ansambļa pilskalna un apmetnes intensīvais kultūrslānis, fortifikācijas un apbūves liecības, kā arī senkapos gandrīz vienlaicīgie, blakus esošie skandināvu un kuršu apbedījumi, to struktūra un tajos esošie artefakti norāda uz divu dažādu etnokulturālo grupu spēju pastāvēt līdzās, laika gaitā vienai no otras pārņemot dažādas dzīvesveida un kultūras iezīmes.
Tieši Grobiņā skandināvu ieceļotāji ieguva nenovērtējamu pirmreizējo pieredzi tālākai aizjūras ekspansijai, kas iezīmē turpmākos vikingu laikmeta procesus un norises.
Integritāte
Grobiņas arheoloģiskā ansambļa integritāti raksturo uztveres un izpratnes viengabalainība, kā arī ļoti labā saglabātība. Ansambļa komponentes – Grobiņas pilskalns un senpilsēta, Priediena senkapi, Atkalnu senkapi, Smukumu senkapi, Porānu (Pūranu) senkapi – ir savstarpēji saistītas un viena otru papildina, tās ir saglabājušas gandrīz neskartu ārējo veidolu par spīti mūsdienu pilsētvides un vairāk nekā tūkstoš gadu ilgas pēcizmantošanas ietekmei. Pilskalna un apmetnes kultūrslānis, senkapu uzkalniņi un līdzenie senkapi, kā arī ansamblī atrastā 6. – 7.gs. Gotlandei raksturīgā akmens stēla un citi esošie artefakti atspoguļo izteiksmīgas un spilgtas liecības par kuršu un skandināvu kultūru mijiedarbību pirmsvikingu laikmetā.
Grobiņas arheoloģiskajam ansamblim ir izcila kultūrvēsturiskā vērtība.
Tā bagātīgās arheoloģiskās liecības (fortifikācijas un apbūves liecības, apbedījumi, vairāk nekā 2000 artefakti u.c.) līdztekus ar vietu ārējo veidolu un to atrašanos vienotā kultūrainavā ļauj ieraudzīt vikingu laikmeta pirmsākumus. Arheoloģiskās vērtības līdz pat mūsdienām ir ļoti labi saglabājušās un veido bagātīgu un zinātniski nozīmīgu vēstures lietisko avotu daļu. Arheoloģiskajos izrakumos atklātās liecības ir iespējams apskatīt Liepājas muzejā (Latvija), Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (Latvija) un Sanktpēterburgas Arheoloģijas institūtā (Krievija). Savukārt intensīvais Grobiņas arheoloģiskā ansambļa dzīvesvietu kultūrslānis un daudzveidīgais apbedījumu materiāls liecina par augstu Grobiņas arheoloģiskā ansambļa zinātniski pētniecisko potenciālu.
Autentiskums
Grobiņas arheoloģiskā ansambļa autentiskumu apliecina tā komponenšu neizmainītais novietojums ainavā, ārējais veidols, struktūra, kultūrslānis un nemainīgi kopš pirmsvikingu laikmeta zem zemes esošās arheoloģiskās liecības.
Intensīvais kultūrslānis, zem zemes esošās nocietinājumu un apbūves paliekas, apbedījumi un ar kapu ierīkošanu saistīti elementi, kā arī daudzveidīgie artefakti norāda uz sākotnējās skandināvu diasporas attīstību, etniski atšķirīgu kopienu un kultūru līdzāspastāvēšanu un vikingu aizjūras ekspansijas pirmsākumiem.
Grobiņas arheoloģiskā ansambļa senkapos saglabājušās iespaidīgās pirmsvikingu laikmeta liecības – līdzenie ugunskapi un uzkalniņi ar grāvīšu sistēmām, apbedījumu platformām, kremāciju atliekām un citām konstrukciju paliekām, kā arī daudzskaitlīgiem artefaktiem (rotām, ieročiem, sadzīves un kulta priekšmetiem) – sniedz informāciju par pieminekļu datējumu, kultūrpiederību, saimniecību un tradīcijām. Šie arheoloģiskie materiāli apskatāmi muzejos.
Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir pilnībā autentisks un teicami saglabājies kultūrvēsturiskais mantojums, kas raksturo skandināvu un kuršu savstarpējās komunikācijas formas un kultūras pārnesi.
Grobiņas arheoloģiskā ansambļa komponentes nav pārveidotas, rekonstruētas vai ieguvušas jaunu funkciju.
Aizsardzības un pārvaldības prasības
Grobiņas arheoloģiskā ansambļa komponenšu aizsardzību un saglabātību nodrošina valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa statuss, starptautiskās un nacionālās kultūras pieminekļu aizsardzības normas, kā arī teritoriālās plānošanas dokumenti un pašvaldības saistošie noteikumi.
Grobiņas arheoloģiskā ansambļa Attīstības un pārvaldības plāns skaidri definē Grobiņas arheoloģiskā ansambļa teritorijas robežu un aizsardzības zonu, aizsardzības statusu un īpašas nozīmes universālo vērtību, kā arī attīstības un pārvaldības pasākumu plānu.
1992. gada 12. februāra Latvijas Republikas likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un 2003. gada 26. augusta Ministru kabineta noteikumi Nr. 474 “Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu” liedz veikt jebkādu darbību bez Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atļaujas.
Grobiņas arheoloģiskā ansambļa ikdienas pārraudzībai un kontrolei izveidota īpaša brīvprātīgo darba grupa (tūrisma un sabiedrības pārstāvji, zemju īpašnieki un to pārstāvji), ko vada vietas pārvaldnieks. Papildus vietas pārvaldnieks veic regulāru ansambļa komponenšu apsekošanu, kā arī korektīvas un preventīvas darbības pēc nepieciešamības.
Grobiņas novada Ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2014.-2030. gadam un saistītie dokumenti nosaka, ka Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir nozīmīgs resurss novada un visas Latvijas ilgtspējīgā attīstībā. Plānots, ka Grobiņas arheoloģiskais ansamblis nākotnē kļūst par atpazīstamu vietu Pasaules mantojuma vietu tīklā. Prasmīga un efektīva Pasaules mantojuma vietas statusa izmantošana vietējās kopienas attīstībai vairos kopienas piederības sajūtu, stiprinās vietējo identitāti, izcels kultūrvēsturiskās vērtības, kā arī veicinās sadarbību starptautiskā mērogā.