Grobiņa
Pilsētas tiesības kopš 1695 .gada
Platība 5,12 km²
Iedzīvotāji 3554 (2019. g.)
Vēsturiskie nosaukumi: vācu: Grobin; zviedru: Söborg
Grobiņa ir sena pilsēta Kurzemes rietumos Ālandes upes krastos, Dienvidkurzemes novada administratīvais centrs.
Atrodas 10 km uz austrumiem no Liepājas un 211 km attālumā no Rīgas.
Grobiņa (kuršu valodā: Gruobīns - skābaržu mežs) ir senākā rakstos precīzi minētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā - kā Zēburga (Seeburg) tā pieminēta 854. gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā.
Ap 650.-800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne. Pa Ālandes upi un Liepājas ezeru toreiz bija iespējama kuģu satiksme ar Baltijas jūru, tāpēc līdz Liepājas dibināšanai Grobiņa bija galvenā jūras tirdzniecības osta Kurzemes dienvidos. Par šīs apmetnes pastāvēšanu, iespējams, liecina vikingu sāgas vēstījums. Ap 800. gadu vikingu apmetni ieņēma kurši. Ap 875. gadu zviedru vikingi uzbrukuši kuršu karaļvalsts pilsētai, ko aizstāvējuši 7000 karavīru. Pēc sakāves kurši apņēmās, zviedru ķēniņam atzīt sevi par tā pavalstniekiem.
1230. gada līgumā, ko ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu noslēdza karalis Lamekins, Grobiņas apvidus pieminēts ar nosaukumu Esestua. Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa jeb "skābaržu vieta" Piemares zemē tā pieminēta 1253. gadā
Ap 1263. gadu Kuršu sacelšanās laikā pēc Durbes kaujas Livonijas ordenis uzbruka Grobiņai un nodedzināja kuršu koka pili.
1269. gadā blakus kuršu pilskalnam tika uzcelts stiprs mūra cietoksnis, kura drupas redzamas vēl tagad.
1659. gadā Poļu-zviedru kara laikā Kurzemes hercogistē iebrukušie zviedri nodedzināja Grobiņas miestu. 1660. gadā Grobiņas pils uz brīdi kļuva par hercoga Jēkaba rezidenci, jo Jelgavas pils kara laikā bija pārāk izpostīta. 1695. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Grobiņai piešķīra pilsētas tiesības un laiku Grobiņa bija apriņķa pilsēta. 1697. gadā Grobiņai tika piešķirts ģerbonis - dzērve, kas stāv uz vienas kājas un otrā paceltā kājā tur akmeni.
Stāsts par Grobiņas modro dzērvi
