Pāvilosta
Pāvilosta un tās apkārtne ir maģiska vieta, kur laiks iegūst citu plūdumu – tas mudina ieelpot, apstāties un ļauties saulei, jūrai un bangojošiem vējiem. Mazās ieliņas, Baltijas jūras piekrastes pilsētiņā, vedina uz mierpilnām pastaigām it visos gadalaikos. Vietējie – skarbu vēju appūsti, bet sirsnīgi ļaudis, izstāstīs un aicinās savās sētās uz gardu, kūpinātu zivi, dzintara tēju, svaigi ceptu maizi un kaut ko stiprāku.
Pāvilostas pirmsākumi meklējami 1879. gadā, kad vācu barons Otto Fridrihs fon Lilienfelds šeit dibināja ostu un pilsētu, to nosaukdams sava brāļa – Kurzemes gubernatora Paula fon Lilienfelda vārdā – par Pāvilostu (Paulshafen).
Pāvilosta – Latvijas vasaras galvaspilsēta! No tipiskās zvejas ostas tā kļuvusi par jahtu, kuteru un laivu pieturas vietu. Viļņu skalošanās liedagā un Sakas upe radījusi vietu, kur baudīt visdažādākās ūdens aktivitātes – kanoe laivošanu, burāšanu, izbraucienus ar kuģīšiem un laivām, sērfošanu, vidsērfingu. Šeit tik tiešām ir nepieradināto viļņu paradīze! Pārgājieni pa tuvāko apkārtni vai kādā no “Jūrtakas” posmiem ļaus izbaudīt pilsētas šarmu un dabas skaistumu.
Nepieradināta daba, bangojoša jūra, dziļi meži un saulaina atpūta – tas sagaida ikvienu šai pusē!
Par Pāvilostu:
Pāvilosta atrodas senās kuršu Piemares ostas Sakas vietā, kas pirmo reizi minēta 1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs. Pēc tam tā nokļuva Kurzemes bīskapijas teritorijā, bet no 1795. gada Sakas osta (Sackenhausen) bija Kurzemes guberņas teritorijā.
1879. gada 16. maijā Upesmuižas īpašnieks Oto fon Lilienfelds (Otto Friedrich von Lilienfeld), vēloties izveidot ostu, Sakas upes grīvā svinīgā ceremonijā iemūrēja loču mājas pamatakmeni un tajā pašā dienā iesvētīšanas ceremonijā nākamā pilsēta tika nokristīta viņa brāļa, Kurzemes gubernatora Paula fon Lilienfelda (Paul von Lilienfeld, Павел Лилиенфелд) par Paulshafen jeb Pāvilostu. O. Lilienfelds nākamās pilsētas teritorijā iznomāja apbūves gabalus, taču viņa apbūves plāns sākumā īstenojās lēni. Desmit gadu laikā tika uzbūvētas vien desmit mājas. Ostu izmantoja tikai daži zvejnieki, trīs nelieli muižas burinieki un velkonis, kas ar Upesmuižas precēm apgādāja Liepājas tirgu.
Pāvilostas attīstībai jaunu impulsu deva Liepājas kara ostas būvniecības uzsākšana 1893. gadā. No Pāvilostas apkārtnes uz Liepāju pa jūru tika vesti būvniecībai nepieciešamie akmeņi. Sakas upes grīva tika pielāgota akmeņu pārkraušanai un Pāvilostā no tuvas un tālas apkārtnes ieradās ostas celtnieki, strādnieki, krāvēji, jūrnieki, namdari un tirgoņi. Kad akmeņi vairs netika transportēti, Pāvilostā jau bija attīstījusies kuģniecība, zvejniecība, tirdzniecība un kuģubūve.
Līdz Pirmajam pasaules karam Pāvilostā pastāvēja trīs kuģubūvētavas, kurās būvēja nelielus buru kuģus — vienmastu "malkas jančus", kā arī divmastu gafelšonerus tālākiem reisiem. Šajā laikā Pāvilostā tika uzbūvēti 15 kuģi. Pēc kara kuģu būvniecība vairs netika atjaunota. Pasaules kara laikā Pāvilostas motorlaivas un kuģi tika gan nogremdēti, gan pārdoti, gan konfiscēti. Pēc kara Pāvilostā no 26 motorlaivām bija palikušas tikai 2, no 26 buriniekiem — 4. Ostas tirdzniecība apsīka. Par ostas galvenajiem izmantotājiem un ciemata ekonomisko pamatu kļuva zvejnieki, kuru lomus uzpircēji un 1930. gadā dibinātais zvejnieku kooperatīvs pārdeva Aizputē, Skrundā un Saldū.
1940. gadā, sākoties padomju okupācijai, zvejnieki piespiedu kārtā tika apvienoti artelī, kuram 1947. gadā tika dots nosaukums "Dzintarjūra". 1944./1945. gadā, vairoties no atkārtotas padomju varas, vairāki zvejnieki, līdzi ņemot ģimenes un draugus, motorlaivās aizbēga uz Zviedriju. Līdz 1949. gadam, kad artelis iegādājās pirmos zvejas kuģus, Pāvilostā zvejoja ar motorlaivām. 1951. gadā artelis pārtapa par zvejnieku kolhozu "Dzintarjūra", kas 1975. gadā tika pievienots Liepājas zvejnieku kolhozam "Boļševiks", kļūstot par tā Pāvilostas nodaļu. 1970. gadu beigās — kolhoza ziedu laikos Pāvilostā ir ap 20 zvejas traleru. 1990. gadā zvejnieku kolhozs "Boļševiks" tika pārdēvēts par zvejnieku kopsaimniecību "Kursa", kuras Pāvilostas nodaļa 1994. gadā atdalījās, izveidojot akciju sabiedrību "Pāvilosta". Vairums ar akciju sabiedrību "Pāvilosta" nesaistīto zvejnieku šobrīd atkal zvejo ar motorlaivām.
Administratīvā piederība:
Lai arī 1913. gadā Pāvilostai piešķīra sašaurinātas pilsētas pašvaldības tiesības un 1930. gadā Saeimas Pašvaldību komisija nobalsoja par pilsētas tiesību piešķiršanu Pāvilostai (iedzīvotāju domas par šo soli dalījās), no 1925. gada līdz Otrajam pasaules karam Pāvilosta administratīvā izpratnē bija Sakas pagasta biezi apdzīvota vieta. 1945.—1949. gadā Pāvilosta bija ciems Sakas pagastā, 1950.—1951. gadā — daļa no Pāvilostas ciema, 1952.—1961. gadā strādnieku ciemats, 1961.—1991. gads — pilsētciemats. Pilsētas tiesības Pāvilosta ieguva 1991. gada 28. novembrī.
Dati par iedzīvotājiem:
2022. gadā Pāvilostas iedzīvotāju skaits- 886
Pāvilostas ģērbonis, karogs, himna:
Pāvilostas pilsētas ģerboni izstrādājis arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs, kurš iepazīstoties ar Pāvilostas vēsturi un saistību ar Lilienfeldiem, savā ģerboņa skices variantā iezīmēja 3 lilijas no Lilienfeldu dzimtas ģerboņa. 1995.gadā Pāvilostas pilsētas ģerboņa izstrādātais variants tika iesniegts apstiprināšanai Heraldikas komisijā Rīgā. Ģerbonis tika apstiprināts 1997. gada 21. novembrī. Pāvilostas pilsētas ģerbonis – sudraba laukā sarkana kāpu priede uz tādas pašas akmeņu pamatnes; sarkanā galvā zelta lilijas.
Savukārt Pāvilostas pilsētas karogs izgatavots, apstiprināts un iesvētīts 2004.gadā. Karoga tapšanā tika iesaistīts SIA „Dizaina birojs Līnija” direktors Juris Ivanovs un māksliniece Ilze Lībiete, kura apņēmās izstrādāt karogam skices un izšūt karogu zīdā. Ar izstrādātajām skicēm tika iepazīstināti un aptaujāti pāvilostnieki, kuri par karoga krāsām izvēlējās zilo, balto un smilšu dzelteno krāsu. Karoga centrā attēlots pilsētas ģerbonis.
Pāvilostas pilsēta ir arī viena no retajām, kurai ir sava himna. Dziesma “Pāvilosta” tika sarakstīta 1999. gadā. 2000.gadā nofilmēts mūzikas klips grupas “Liepājas brāļi” izpildījumā, tās mūzikas autors ir pāvilostnieks Uldis Marhilēvičs, bet tekstu sarakstījis Guntars Račs. 2009.gada maijā pilsētas himnu iedziedāja Pāvilostas jaunieši.