Sakas pagasts

     Sakas vārds pirmo reizi rakstos minēts 1230.g. No 13.gs. otrās puses līdz pat Livonijas karam Saka ir bīskapu īpašums, kuri to vairākkārt izlēņojuši. No 15.-18.gs. Sakā saimnieko Ostenzakenu ģimene. Divu nelielu upīšu - Durbes un Tebras - sateces vietā, kur savu tecējumu uz jūru sāk Sakas upe, ir vēsturiskais, teikām un nostāstiem apvītais Sakas (Sacezes) centrs ar Kuršu un Bruņinieku pilskalniem, ar Sakas Lejas luterāņu baznīcu. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642.–1682.) Sakā ir bijusi osta, kuru savās interesēs izmantojuši tirgoņi no Aizputes. Gada laikā ostā ienākuši no 50–150 tirdzniecības kuģi, pārsvarā no Holandes. Rosīgo ostas dzīvi pārtrauca zviedru – poļu karš. Līdz mūsdienām saglabājusies viena no ostas noliktavām. Ap 1890.g., apvienojot sīkos Sakas pagastus, izveidoja Upesmuižas pagastu, kura administratīvā teritorija ir vairākkārt mainīta. 1.Pasaules kara laikā kara kuģu apšaudē nopostīja Akmensraga bāku un Ulmales muižu. 20.gs. 30.tajos gados Sakas Grīņos ieceļoja latgaļu ģimenes, kas tur iekopa ap 60 saimniecību. Traģiski notikumi Grīņos risinājās 2.Pasaules kara laikā, kad vācu vara nežēlīgi izrēķinājās ar sarkano partizānu atbalstītājiem. Padomju laikā Sakas teritorijā nodibinājās vairāki kolhozi. Vēlāk visus pievienoja k/z „Centība”. Sakas pagastu šķērso arī Rīvas upe, kuras mežonīgie, civilizācijas neskartie krasti vilina dabas mīļotājus un makšķerniekus. 70% no novada teritorijas sedz meži.