Vērgales pagasts

Vērgales pagastā neskartā jūrmala, kas liela daļa iekļauta Ziemupes dabas liegumā, robežojas ar plašiem mežiem un kūdras purvu Plocē. Vērgales centrā saglabājies un atjaunots muižas komplekss.

Vērgale (vēsturiski arī Vērgaļi) ir vidējciems Kurzemē, Dienvidkurzemes novada Vērgales pagasta centrs netālu no autoceļa P111 (Ventspils (Leči)—Grobiņa).

Vērgales muižas pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet Vērgales luterāņu baznīcas altāris un citas detaļas ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi. Tagad muižas kompleksā atrodas Vērgales pamatskola, kultūras nams, muzejs, bibliotēka un pagasta pārvalde.

Par Vērgales emblēmu karaliskais gulbis apstiprināts 1990.gadā, jo katrā Vērgales dīķī vienmēr dzīvojis kāds gulbju pāris.

„Gadus atpakaļ atgadījies šāds notikums : kāda gulbju pāra ģimenē iejaucies ienācējs, bet cīņu zaudējušais un pamestais vīrs turējies turpat tuvumā. Nevarēdamas paciest tādu netaisnību, Vērgales sievietes aicinājušas vīrus palīgā. Braucot ar plostiem un laivām, laulības pārkāpēju padzina, gulbja sievai piedots un ģimenes miers atjaunots” (A.Šnipke.Vērgale laiku lokos).

Cieņu un uzmanību pagasta ļaudis gulbjiem izrāda vēl joprojām. Pirms dažiem gadiem abās pusēs Vērgales centram, ceļa malā tika ieraktas zīmes „Uzmanību, gulbji!”, jo putni bieži pārvietojas no vienas ūdenskrātuves uz otru.

Ziemupe ir ciems Dienvidkurzemes novada Vērgales pagastā. Atrodas pagasta ziemeļrietumu daļā Ziemupes krastā 11 km no pagasta centra Vērgales, 28,5 km no novada centra Grobiņas un 237 km no Rīgas. Ziemupē atrodas tautas nams, pasts, veikals, viesu nams un autobusa pietura.

Mūsdienu apdzīvotā vieta veidojusies ap bijušās Ziemupes muižas (Seemuppen) centru. Līdz 1949. gadam Ziemupes pagasta centrs, līdz 1954. gadam — Ziemupes ciema centrs. Ziemupes luterāņu baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Teksts – Aivars Grava

Mūzika - Nora Kurme

Vērgalei

Es mīlu zemi šo man atvēlēto, svēto,

Pār kuru saule zaļu gaismu lej,

Kur Tāšu pakalni un Bebes lejas

Dzied vārpu dziesmu Vērgalei.

Es mīlu debesis man atvēlētās svētās

Kur balti gulbji vēja ceļus skrej,

Kur rīta zvaigznes sudrabotā gaisma

Liek mosties manai Vērgalei.

Es senčus piesaucu man zināmos un svētos,

Kad Elku kalnā naktīs veļi dej,

Kad brūnas bites sārtā āboliņā

Dūc darba dziesmu Vērgalei.

Šo zemi mīlēšu man nolemto un svēto,

Līdz saltā naktī kāda balss teiks – ej...

Pār baltu kalnu projām būšu gājis,

Ardievas teicot Vērgalei.

Eseja par Vērgali

"Mans pagasts – mans lepnums"

Mēs tekam kā cielavas. Mēs rāpjamies rāmi un apdomīgi, kā vīngliemeži. Mēs esam tramīgi kā stirnas. Mēs esam lietišķi un nepiekāpīgi kā vilki. Mēs esam ļoti dažādi. Es esmu koks. Līst maija lietus, es kailām pēdām stingri balstos zemē, bet manas rokas tiecas mākoņos. Vēl tikai mazdrusciņ, un es sasniegšu vismaz to zemāko, kas, sidraba maliņu mirdzinādams, nostājies man virs galvas. Mans mākonis. Virs manas zemes.

Kā lai tur cilvēks nav lepns?

Te smaržo pēc mikla un svaiga sienalaika vakara. Pēc sviesta bekas kāpās. Te skan kā dulns putnu koris ausmā. Kā rudens lapas zem kājām. Staro kā dzidra ziemas diena. Kā pieneņu pilna pļava, ko zem zila debesjuma no viena gala jau laiza brūnas govs asā mēle.

Te ir brīnišķīga vieta, kur rasties. Vakarā pēc garas dienas. Brīvdienās pēc skolas gada. Atvaļinājumā pēc darba cēliena, kas izsūcis visus spēkus. Rasties pasaulē. Vieta, kur rasties Domām un Idejām, kas var būt visam sākums.

Nu, kā lai tur cilvēks nav lepns?

Tas mākonis tepat virs galvas ir mums visiem, jo debesis taču ir ļoti plašas. Tām maza lieta no tā, ko un kādi mēs te, apakšā. Bet mums pašiem, mums gan ir no svara, ka esam dažādi un raibi kā lupatdeķi vai pupu ziedi – kā nu kuram tīk. Vērgale, Ziemupe, Saraiķi, Ploce, Bebe… Mums tie nav tikai vietu vārdi. Tās ir mazas pasaulītes. Pa-saulītes, kas stariņiem kopā saķērušās. Jo ir un ir katrā vietā ļaudis citādi – to jautātājam neviens pagastā nenoliegs. Un tas varbūt ir viens no skaistākajiem Dieva brīnumiem. Ir labi būt vienlaikus gludenam kā jūrmalas olim un asam kā nātrei, un pieķerties pasaulei kā dadzim.

Tā Vērgale arī turas pie lielās pasaules vamža. Ja pazaudēs savu lepnumu, kas zina, atrisīs stariņi, atlaidīsies dadža ķereklīši, aizriposim vēl sazin kur…

Tāpēc maija lietū un visos citos lietos es izeju ārā un izstiepju rokas pret debesīm, lai noturētu visu līdzsvarā. Sevī. Savā Vērgalē. Pasaulē. Lai nepalaistu prom to mākonīti, kas taisni virs mūsu, virs Vērgales galvas stāv.

DINA BELTA

Dati par iedzīvotājiem:

2022. gadā Vērgales pagasta iedzīvotāju skaits- 1321.

Tūrisma informācija