Maršruta sākums pie tilta Rīvas ciemā (A) neliecina, ka Rīva būtu kas īpašs. Alkšņiem noaudzis krasts, kolhoza laikos bagarētajā upē doņu audzes, apkārtnē lauksaimnieciska rakstura ainava. Tomēr jau pēc nepilna km upe izvijas zem interesantas konstrukcijas dzelzceļa tilta un Rīva atgūst sava dabiskā tecējuma gultni un raksturīgās ainavas. Krasti cieši noauguši ar melnalkšņiem, kuru savijušās saknes laivotāji ierasti dēvē par mangrovēm. Upes plūdums straujš, bet ne krāčains. Aiz pēdējās Rīvas ciema apkārtnes mājas civilizācija pilnīgi atkāpjas un upe sāk traku līkumu pilnu ceļu pretī Jūrai. Dzidrajā ūdenī šaudās sapali, bieži redzams pa kādai līdaciņai, bet uzmanīgākie laivotāji te var pat novērot foreles. Krasti noauguši ar varenu mežu – ozoli, egles, oši, kļavas. Ir pat atsevišķas lapegļu audzes, kas ir liels retums brīvdabā. Labs pusceļa orientieris pēc 8 km ir dzelzsbetona tilts (B). Aiz tilta atkal notiek straujas pārvērtības - upes kritums palielinās, tā kļūst ievērojami platāka. Lapu koki atkāpjas dodot priekšroku vecam egļu mežam. Parādās augstas smilšu kāpas. Daudzajās oļu sērēs un saliņās ir ērti piestāt un sarīkot nelielu pikniku. Upes dibenu daudzviet klāj smiltis, bet dziļums reti kur ir lielāks par 50cm – ideālas peldvietas bērniem. Pēdējos divus kilometrus pirms finiša mežs atkāpjas. Rīva sāk plūst pa plašu zāļainu ieplaku, kurā valda bebri. Krasti un upes gultne biezi noaugusi ar vilkvālītēm un meldriem starp kuriem straume izgrauzusi takas laivas platumā. Laivotāji šo vietu dēvē par „Krokodilu fermu”. Šis upes posms dzelzsbetona tilta pie Gumbām (B) uzskatāms par visoptimālāko ģimenēm ar bērniem – ne par īsu, ne par garu, pietiekami interesants gan laivojot, gan atpūšoties krastā. Laivojuma finišs ir Labragā, pie koka tilta (C) pār Rīvu, kas uzbūvēts pāri vecās papīrfabrikas dambjiem. Rīvas laivojumu var pagarināt apnesot dambjus pa kreiso krastu un nolaivojot pēdējos 1,2km līdz jūrai(D). Rīvas ieteka jūrā ir viena no visgleznainākajām piekrastēm Latvijā.
