Teika par sarkano krāsu
Tā kā tas atrodas vistuvāk Nīcai, špuktīgā un mudīgā nīciniece to padzirdējusi, skrien pie vella un teic: “Ak, vells, apsažēlojies! Dod man tās sarkanās krāsas – gribu būt koša un šmuka! Cik ilgi kā mella vārna lai skraidu pa pasauli?” (Tai laikā Nīcas lindraki vēl bijuši melli). Vells pakasījis aiz kreisās auses un teicis: “Nu, še! Va man žēl?!”, un šļācis sarkano krāsu nīciniecei uz brunčiem. Kopš tā laika Nīcas brunči zied sarkanā krāsā koši jo koši.
Nīciniece smaidīga un laimīga, pasalēkdamās un vellu tencinādama, skrējusi mājās, bet kā tas bieži gadās, valodas aizskrien pa priekšu. Tā arī te. Nīciniece vēl nav līdz māju tikusi, ka pa ceļam satiek bārtinieci, kas jau pa gabalu sauc: “Sveika, māsēna! Ku tu koša! Kur tādus lindrakus dabūji?” “Vesela, māsēna! Rau, vells kāpmalī vāra sarkano krāsu, skrej, rasi, ka tu arī vēl dabūsi!” “Tencinu, māsēn, tencinu!”
Nu bārtiniece āsaelsusi atskrej pie vella un sper laukā: ”Va, vells! Tu manu māsēnu tik košu, tik šmuku pataisīji, dod man ar tās sarkanās perves! Citādi tie mellie lindraki apnikuši kā veca nāve!” Vells paņēmis lielo samti, trīs reizes apmaisījis pa grāpja dubenu un šļācis uz bārtinieces lindrakis. Tā nu Bārta tikusi pie sarkanās krāsas sprīža platumā jeb samtes tiesu. Nu arī bārtiniece laimīga un priecīga, vellu un māsēnu nīcinieci tencinādama, skubusi mājās.
Tā kā Rucava atrodas vistālāk no Jūrmalciema un rucavniecei vēl abas auses ar nāmatu nosietas, tad valodas par vella sarkano krāsu viņu sasniedza pēdējo. Nu šī ar vairs ilgāk nav kavējusies un skrējusi gar jūrmali, cik nu ātri vien ar kuplo un bagāto tērpu var paskriet.
Atskrej pie vella iekarsusi, sārtiem vaigiem, bišķi aizsaelsusi: “Vells, vells, tu manas māsēnas tā aplaimoji! Tās nu tik košas, tik šmukas! Dod man ar tās perves, citādi es viena pate drūma kā jūra!” Vells skatās grāpī – vairs jau nekā nav! Ņem ar rokām vēl grāpi izslauka un tik kā pirksta tiesu novelk rucavniecei gar brunču malu. Nu Rucavas zilais bruncis iegūst sarkanu strīpu gar brunču apakšu vella pirksta platumā. Vells, grāpi slaucīdams, nosamūrījis rokas līdz pat elkoņu ar krāsu, skatās uz šmuko rucavnieci un domā: ”Kas par meitu! Piens un asins! Eh!....”, un nevarēdams sev turēties pretim, ņem to meitu aiz pleciem... Kopš tā laika uz rucavnieces pleciem zied arī sarkani krūmi.
(rucavnieces DacesTapiņas stāstījums)