Lielkundzes kāzu kleita

Iespējams, tas notika tieši pirms 200 gadiem Liepājā, Sv.Trīsvienības baznīcā. Ērģeļmūzikas pavadījumā 21 gadīgā Elmīra, cieši iekrampējusies sava līgavaiņa, 30 gadīgā Johana Daniela Bordēla von Bordeliusa elkonī, spēra smalkus, lēnus solīšus pretim altārim. Likās, viņas trauslais augums tūdaļ sabruks, tik cieši augšdaļa bija iespīlēta greznā, zeltītā zīda kleitas korsetē. Elmīras seja bija bāla, skaistās acis ciešanu pilnas un elpas vilcieni sekli. Iznesīgais līgavainis silti paskatījās uz savu mīļoto. Viņa ievilka dziļāk elpu, jāvārda vietā tik vien spēja pamāt ar galvu un noģība…

Tāda iztēles aina man uzbūrās, kad Durbes muzejā lūkojos uz senu kāzu kleitu, ko muzejam uzdāvināja fon Bordeliusu dzimtas pārstāve Valdtrauta Graubnere. Kā vēsta dzimtas stāsts, kleita piederējusi Elmīrai fon Lembkei, kas 1821.gadā Liepājā apprecējās ar Johannu Danielu Bordēlu fon Bordeliusu. Jaunā ģimene esot dzīvojusi netālu no Durbes ezera - Līgutu muižā. Viņiem piederējuši īpašumi arī Padonē un Ilmājā. Šajā laulībā dzimuši četri dēli – Emīls Johans Hermans, Ādolfs Johans Augusts, Adelberts Johans Rūdolfs un Johans Oskars Eugens.

Kleitas ceļojums pa Eiropu

Izdevās ar e-pasta starpniecību sazināties ar Elmīras maz-, maz-, mazdēlu Joanu Fridrihu fon Bordeliusu, kas reizi gadā viesojas Durbē, lai sakoptu dzimtas kapus un satiktos ar Durbes muzeja krājumu glabātāju Reini Bahu.

Pirms simts gadiem, kad Latvijā agrārās reformas laikā muižnieki daļēji zaudēja savus īpašumus, kāzu kleita tika nodota glabāšanā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas mācītāja Maksa Hansa fon Bordeliusa ģimenē. 1939.gadā sākās vācbaltiešu pārcelšanās uz Vāciju, un mācītāja ģimene līdzi paņēma arī kleitu. No kara 1946.gadā atgriezās mācītāja brāļa dēls ar amputētu kāju un bez pajumtes. Viņam tika sarīkota salaulāšanās baznīcā, un, lai kāzu pasākums būtu svinīgāks, desmitgadīgā mācītāja meita, skaitot apsveikuma dzejoli, bija uzvilkusi mums jau zināmo senču kleitu. Vēlāk meitene, jau pusaudze būdama, kleitu stīvējusi virsū skolas teātra ludziņās, kad vajadzējis tēlot princesi. Lai kleitu varētu piemērot augumam un mugurpusē savilkt, korsetē bija paārdītas vīles, tā mazliet paplašināta un pāršūta. Goda tērps, kas izriņķojis gan cauri diviem gadsimtiem, gan no Līgutiem uz Vāczemi, nu atgriezies atpakaļ un apskatāms Durbes muzejā, kur atrodamas arī citas piemiņas lietas par latviešu un vāciešu kopējo vēsturi.

Par kleitas senumu vienprātības nav

Par aizraujošu piedzīvojumu izvērsās bilžu sūtīšana dažādiem tērpu vēstures zinātājiem, un, izrādās, vairāki speciālisti apšaubīja mītu par kleitas divsimtgadi. Viena daļa nevarēja noteikt kleitas iespējamo tapšanas laiku, jo “tērps visu šo laiku ir neprofesionāli glabāts un diemžēl ir apstrādāts”, “pēc bildēm neko nevar saprast,

jāredz klātienē”, “kleita izskatās pārāk nožēlojami, tāpēc stils grūti nolasāms” utt. Tomēr daži tērpu speciālisti bija ar mieru izteikt savas sajūtas.

Mākslas zinātniece Ieva Pīgozne pēta nevis aristokrātu, bet nabadzīgo ļaužu apģērba vēsturi Latvijā: “Kas attiecas uz muižnieku apģērbiem, atsevišķu lielu publicētu pētījumu par Latviju nav. Tomēr lielākoties muižniecības tērpi iekļāvās kopējā Eiropas modes attīstības plūsmā.”

Priesteris un tekstilmākslinieks Andris Vasiļevskis stāsta, ka 19.gs. Eiropas mode sita augstu vilni arī mūsu pusē. “Nebijām perifērijā. Kurzemē baltvācieši diktēja modi. Attēlā redzama ļoti skaista kleita ziloņkaula krāsā, piedurknes vairākos slāņos, tai visticamāk klāt bijuši apakšbrunči, pieļauju ka uz rokas bija viegls šķidrauts vai varbūt plecu šalle, līgavai varēja būt sarežģīta frizūra ar bizītēm, copēm, varbūt ap kaklu pērļu virtene, rokās vēdeklītis. Tas ir bīdermeiera laiks. Kleitu vajadzētu glabāt stikla vitrīnā, lai nenoput. Ar vertikālo tvaika gludekli jāpapletē. Manekeni dažkārt neatbilst eksponētajām kleitām, tāpēc katrai kleitai jāpielāgo savs manekens, tad tērps būs elegants. Var piegriezt manekenu no putuplasta, tas piešķirtu kleitai pufīgumu, īstās formas.”

Lielvircavas muižas speciāliste Zanda Zariņa iesaka turpmāk neturēt to saules gaismā, citādi tērps sairšot. “Jātur ietinamā zīdpapīrā,” viņa norāda.

Tekstīliju restauratore Indra Saulesleja arī atzina, ka kleita ir ļoti skaista un grezna, bet sliktā fiziskā stāvoklī. “Restaurēt to būs dārgi un prasīs ilgu laiku, jo bojājumi ir ļoti daudz. Skatoties uz 19. gs. modes tendencēm, es teiktu, ka tā ir darināta tuvāk gadsimta vidum, 1821. gads varētu būt drusku par agru…”

Negaidītu pārsteigumu sagādāja Tautas daiļamatniecības meistare, mežģīņu darināšanas speciāliste Dagmāra Prīberga, kurai pēc bilžu aplūkošanas radās interese pamatīgāk papētīt mežģīnes klātienē. Meistare atbrauca no Rīgas uz Durbes muzeju kopā ar kolēģi, bijušo Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Tekstīliju kolekcijas glabātāju Ligitu Kalniņu, un, ilgi klusēdama, pētīja mežģīnes ar lupu, saudzīgi izcilājot katru krociņu. Speciāliste saskatīja mežģīņu rakstā dažādas formas - gan bites šūniņu, gan gurķu sēkliņas, sirsniņas un zvaigznītes. L.Kalniņa norāda, ka kleita šūta ar šujmašīnu, tas liecinot, ka tērps tomēr darināts ne ātrāk kā 1830. gadā. “Līgavas kleitas modelis raksturīgs 1840.- to gadu modei. 19.gadsimta tērpi Latvijas muzejos ir saglabājušies nedaudz, jo apģērbs ir vienīgā lieta, ko mēs ņemam līdzi ceļojumā, no kura nekad neatgriežamies… Līgavas kleita ir vērtīgs eksponāts ne tikai Durbes pilsētas muzejam, tā labi papildinātu Latvijas muzeju 19.gs. apģērbu kolekciju.”

Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola sprieda, ka pēc attēlā redzamās kleitas formas un auduma, tā visticamāk darināta 19.gs.vidū. “Varbūt ap 1855. gadu jāsāk meklēt… Kleita ir vērtīga, bet diezgan sliktā stāvoklī. To būtu vēlams sakopt, pēc tam restaurēt. Vajadzētu sargāt no putekļiem un saules stariem, kā arī izvairīties no taukainu pirkstu pieskārieniem. Es ieteiktu kleitu novietot izklātā formā lielā krājuma skapja atvilktnē, pārklātu ar kādu vieglu materiālu.”

Savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Edīte Parute pēc fotogrāfiju aplūkošanas domā, ka tapšanas laiks tiešām varētu būt apmēram 1820.gadi. “Kleitas

piegriezums, apdare un detaļas liecina par piederību bīdermeiera modes stilam, kas radās vācu zemēs 1815.gadā un noturējās līdz 1840.gadiem. Par kleitas datējumu 1821.gadu nedaudz šaubīties lika ņiebura daļas noformējums ar izteiktu nosmailinājumu lejasdaļā. Šāda stilistiska detaļa Rietumeiropā gūst izplatību 1830.gados, tomēr ir norādes literatūrā, ka vācu zemēs visagrāk varēja parādīties šāda detaļa. Pie tam, tieši 1821.gadā. Var pieņemt, ka līgavas tērps bija pats "karstākais" modes jaunums.”

Apskatot e-pastā fotoattēlus, krievu modes gaumes līdera, tērpu vēsturnieka Aleksandra spriedums bija lakonisks: “Kleita atbilst apmēram 1850.gadam un ne agrāk! Kleitai jāpasūta klāt krinolīna stīpu rāmi un galvai fleurs d’orange vainadziņu!” (Pomeranča koka ziediņu galvasrota, ko līgavas izmanto kā nevainības zīmi – S.D.)

Bija arī daži aptaujātie, kas apgalvoja, ka kleita atbilst jūgendstilam, tātad – 20.gs.sākumam. “Un nekādi tūkstoši, tāda kleita izsolē maksātu varbūt tikai 200 eiro”, teica kāda vēstures pētniece. Kamēr Līgutu muižas lielkundzes kleitas laikabiedrs - Līgutu muižas komplekss meklē liktenīgo pircēju, Durbes muzeja krājumu glabātājs R.Bahs uzskata tērpu par vienu no vērtīgākajiem muzeja ieguvumiem, ko nepārdotu ne par kādu naudu. “Pie šīs kleitas būtu jāaiztur elpa, bet apmeklētāji nereti cenšas to apgrābstīt,” noteica R.Bahs.

Muižas lielkunga cienīgs viedoklis

Kā gan Joans Fridrihs fon Bordelius uztvers to, ka daži tērpu vēsturnieki apšauba kleitas patieso senumu? Ar drebošu sirdi vēstulē viņam atklāju dažādās speciālistu versijas. Tomēr baronu pēctecis nebija sašutis un cēlprātīgi izturējās pret šo ziņu, sak, var jau būt, ka laika gaitā rodas vairāki nostāsti un pieņēmumi. “Iespējams, kleita patiesi neattiecas uz to tālo laiku, tomēr mūsu dzimtā tā ir pazīstama tieši kā Elmīras fon Lembkes kāzu kleita. Tas ir jauks stāsts, kuram es labprāt gribētu ticēt. Vai patiesi tā ir bijis, tas lai paliek lielais nezināmais…"

Sanitas Dejus teksts un foto