Senākās ziņas par Durbi
Durbes vārds pirmo reizi pieminēts 1230.gada līgumā starp pāvesta sūtni Alnas Balduīnu un kuršu ķēniņu Lamekīnu par kristīgās ticības pieņemšanu. Latīņu valodā sacerētajā dokumentā minētas kuršu apdzīvotas vietas, arī Durbe kā plašāks apgabals un apzīmēta ar vārdu Durpis
Teksts latīņu un vācu valodā apskatāms www.herder-institut.de
Durbes nosaukums
Durbes ezers ir devis nosaukumu apdzīvotai vietai. Ir vairāki minējumi Durbes nosaukuma izcelsmei: to saista ar lībiešu vārdu tūrba (zivs). Cits minējums saistās ar senu formu vārdam kūdra. Kurzemē ir arī otra vieta ar tādu pašu nosaukumu – tā ir Durbes pils pie Tukuma. Vēsturiskos dokumentos vācu valodā lietots nosaukums Durben, bet latvieši sarunvalodā lietojuši vārdu Dorbe. Interesanti, ka Bādenes-Virtembergas zemē Vācijā ir karnevāla biedrība NV Durbestecher Sauldorf (Zauldorfas kūdras racēji).
Durbes kauja
Durbes vārds vēsturē ir iegājis ar Durbes kauju 1260.gada 13.jūlijā. 13.gadsimtā Vācu ordenis jau bija pakļāvis daudzus lībiešu, sēļu, kuršu un zemgaļu apgabalus un pūlējās iekarot arī Žemaitiju, kas sekmīgi pretojās. Vācu ordenis sapulcināja krustnešus no Livonijas un Prūsijas, iekarotos kuršus, igauņus un senprūšus, kā arī Dānijas karaļa vasaļus no Ziemeļigaunijas, lai uzbruktu žemaišiem. Kļuva zināms, ka žemaiši ir iebrukuši kuršu zemē. Ordeņa karaspēks sekoja žemaišiem, un sadursme notika 1260.gada 13.jūlijā uz lauka pie Durbes upes. (Vēsturnieks P.Stepiņš lokalizēja kaujas vietu pie Trumpes upes ietekas Durbes ezerā.) Nozīmīgākās ziņas par kauju sniedz divas hronikas: Livonijas Atskaņu hronika, sarakstīta 30 gadus pēc kaujas, un Duisburgas Pētera Prūšu hronika, sarakstīta vēl 30 gadus vēlāk. Hroniku sniegtās ziņas par kuršu rīcību kaujas gaitā ir pretrunīgas. Kurši vai nu pameta kaujas lauku vai arī uzbruka ordeņa karaspēkam no mugurpuses, jo bruņinieku sabiedrotie nebija ar mieru pēc kaujas atdot kuršiem žemaišu sagūstītās kuršu sievas un bērnus. Katrā ziņā kuršu rīcība ietekmēja kaujas iznākumu. Bija krituši 150 bruņinieki, ordeņa meistars fon Hornhūzens, Prūsijas maršals Botels un daudzi karotāji. Kauja pie Durbes ir viena no nozīmīgākajām lappusēm Baltijas tautu vēsturē, un arī Vācijas vēsturē tā ir iegājusi kā smaga Vācu ordeņa sakāve.
Pēc kaujas kurši turpināja pretošanos, nemieri Prūsijā izvērtās par karu, bet Žemaitija tā arī netika iekarota.
Durbes pils
Vecākā vācu ordeņpils 13.-14.gadsimtā bija Lindale. Tās nosaukums atrodams 1253.gada dokumentā, vēlāk Oldenburg, Altenburg (latviski – Vecpils). Tā atradusies 9 km uz ziemeļaustrumiem no Durbes bijušajā Vecpils muižā Lāņupes kreisajā krastā. Lindale kā kuršu pilsnovada nosaukums zināms no zemju dalīšanas dokumentiem starp bīskapu un ordeni. Pēdējo reizi Lindales vārdu dokumentos atrod 1371.gadā.
Ordenim ceļot jaunu pili ezera tuvumā, tā iegūst nosaukumu no ezera un upes. Iepriekšējais centrs zaudējis nozīmi, un to sākuši saukt par veco pili. Kur atradusies Lindale, skaidri nav zināms. Aiz Vecpils katoļu baznīcas atrodas kuršu pilskalns, kur vēlāk ierīkota kapsēta. Savulaik tur pētnieki meklēja Merķes pilskalnu, bet citi pētnieki to apšaubīja un izteica pieņēmumu, ka tur bijusi senā Lindale.
Durbes ordeņpils pirmais pieminējums ir no 1387.gada, tā bijusi Vācu ordeņa Kuldīgas komturejas saimniecības pils un atradās pie svarīgā ceļa, kas veda no Mēmeles (Klaipēdas) Prūsijā uz Livoniju. Iespējams, ka Durbes pils uzcelta laikā starp 1371.un 1387.gadu. 1371.gada 11.novembrī ordeņa vasalim Vinriham no Rummelas izlēņoti Ilmājas un Oktes ciemi, bet mājvieta piešķirta Kuldīgā. Parasti vasaļi apmetušies miestiņā pie tuvākās ordeņpils. No tā izdarīts secinājums, ka Durbē pils vēl nav bijusi.
Pilsapmetne Durbē bijusi 15.gadsimtā, kad 1435.gadā tā nodegusi. Zināms, ka 1451.gadā Durbē bijusi baznīca, jo kādreiz Rīgas Doma muzejā glabājies zvans ar šādu gadaskaitli.
Kurzemes hercogistes laikā Durbes pilsētiņa uzplauka, pilī dzīvoja hercoga iecelts pilskungs (kapitāns, hauptmanis). 1701.gadā tajā iebruka zviedri, kas postīja pili un pilsētiņu.
1809. gada aprakstā minēts, ka no pils palikušas vairs nožēlojamas apkārtmūra paliekas. 8,7m plats dzīvojamais korpuss stiepies gar visu pils ziemeļu sienu, zem tā bijuši pagrabi (šodien saskatāmi padziļinājumi). Ārsienas pirmajā stāvā logi nav bijuši.
No Durbes miesta līdz Durbes pilsētai
Miestiņš pie pils sāka veidoties ar 15. gadsimta sākumu, bet pils celtnes tika izmantotas galvenokārt kā preču, labības, nodevu savāktuves. To apliecina arī kāds 1555. gada dokuments. Kad Livonijas valsts bija tuvu sabrukumam, tās ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1560. gadā ieķīlāja Kuldīgas, Aizputes, Ventspils un Durbes pilis Polijas karalim. Šajās pilīs novietoja poļu karaspēka garnizonus. Kad izveidojās Kurzemes hercogiste, Durbe kļuva par pilskunga novadu. Pilī dzīvoja pilskungs (hauptmanis). Durbes pilī atradās hercoga garnizons - musketieru un dragūnu vienības (1642.-43. gada ziņas).
Pirmā zviedru – poļu kara laikā (1600 – 1629) Kurzemi pārmaiņus okupēja gan poļu, gan zviedru karaspēks. Pēc šī kara Kurzemes hercogiste piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu, sevišķi hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642 – 1682). Uzplaukums bija vērojams arī Durbē, kuras apkārtnē iekārtoja linu austuvi. Triecienu saimniecībai deva nākošais poļu – zviedru karš (1655 – 1660), kad arī Durbei bija uzliktas nodevas naudā un graudā. Ziemeļu kara laikā (1700 – 1721) izpostīja Durbes pili un miests galīgi panīka. Kurzeme kļuva par Krievijas impērijas guberņu. Iedzīvotāju skaits turpināja samazināties no 260 iedzīvotājiem ap 1720.gadu līdz 130 iedzīvotājiem 1843.gadā, kad Durbē bija 1 mūra un 22 koka mājas ar salmu un skaidu jumtiem, baznīca, skola, zvanītava, 3 krogi, nabagmāja. Vēlāk iedzīvotāju skaits atkal sāka palielināties no 180 iedzīvotājiem 1855.gadā līdz 410 iedzīvotājiem 1881.gadā. Attīstoties Liepājai, Durbes iedzīvotāju skaits atkal samazinājās – 1897.gadā bija 360 iedzīvotāju. 19.gadsimtā palielinājās latviešu skaits Durbē, ja gadsimta sākumā visi brīvie ļaudis ir vācieši, tad 1863.gadā ir jau 60, bet 1881.gadā 180 latviešu.
1893. gadā Durbe un vēl 16 miesti Kurzemē iegūst vienkāršotas pilsētas tiesības un 20.novembrī Durbes namīpašnieku sanāksme ievēlēja 12 pilvarniekus un 3 kandidātus. Par pirmo pilsētas vecāko ievēlēts dārznieks un kokskolas īpašnieks Sīmanis Klēvers, kas 1894.gada 28.jūnijā baznīcā deva amata zvērestu.
1929. gadā Durbē ir pasta nodaļa, slimnīca un ārsts, 6 klašu pamatskola ar 8 skolotājiem, Durbes skolu un izglītības biedrība, kam pieder skolas nams un bibliotēka, Durbes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība u. c. biedrības, ev. lut. baznīca, 12 tirgotavas, aptieka, 2 vējdzirnavas, vilnas kārstuve, krāsotava, 3 kalēju darbnīcas, 1 ādu un 8 koka apstrādes darbnīcas, 1 mehāniskā darbnīca, 10 dārzniecības u.c.
Vairāk lasīt:
A.Caune, I.Ose „ Latvijas 12.gadsimta beigu – 17.gadsimta vācu piļu leksikons”, Rīga 2004
Karl von Loewis of Menar „Burgen-Lexikon für Alt-Livland”, Riga 1922