Pērkone
Pērkones pagasts pastāvēja līdz 1949. gadam aizņēma šauru un garu zemes joslu starp Liepājas ezeru, Bārtas upi un Baltijas jūru. Līdztekus jūras krastam stiepjas vietām ar aizsargmežu apaudzētās kāpu rindas, starp kurām paslēpušās vietējo iedzīvotāju mājas un iekoptie lauki.
Pagasts bija biezi apdzīvots, vairums iedzīvotāju bijuši sīkzemnieki-zvejnieki. Apdzīvotās vietas grupējas ciemos: Aucugals, Cenkone, Skatre un Bernāti. Pērkones pagastā bija trīs skolas - Pērkones, Cenkones un Skatres pamatskolas, bibliotēka, pagasta nams, nespējnieku patversme, vējdzirnavas. No 1884. gada darbojās uguns apdrošināšanas biedrība.
Viena no īpašām vērtībām, kas izturējusi laika pārbaudi, un ar ko joprojām lepojamies ir Pērkones tautastērps.
VISA AUGŠA PILLA VIZUĻIEM…
Ar šo apģērbu Pērkones – Skatres kultūras veicināšanas biedrības “Blāzma” koriste Zuzanna Muceniece piedalījās 1933. gada VIII Vispārējos latvju Dziesmu svētkos Rīgā.
Par labāk saglabāto tautastērpu un vainagu, ko no senākiem laikiem bija saglabājusi viņas māte, Z. Muceniece saņēma Latviešu Dziesmusvētku biedrības atzinības rakstu.
Lielākais krāšņums - vizuļu vainags
Pērkones tautastērpa brunči nav spilgti – pamats ir tumšs ar dažādu krāsu smalkām joslām pēc īpašnieces izvēles. Grezns, ar ļoti skaistiem izšuvumiem ir Pērkones krekls un bagātīgi rotāta ir villaine.
Lielākais tautastērpa krāšņums ir vizuļu vainags. Šādi spoži vizuļu vainagi ar kuplu un greznu metāla stieplīšu un spirālīšu vijumu un stikla pērlītēm, kas izšūtas uz brokāta pamatnes, saukti arī par krūmu vainagiem, bijuši izplatīti Dienvidkurzemē – Nīcā, Bārtā, Rucavā. Lai gan Pērkones tautastērps no Lejaskurzemes tērpiem atšķiras, rotas, arī līgavas rota, bijusi tāda pati. Līgavas vainags spoži vizēja un skanēja, lai meitu pasargātu no ļaunā un piesaistītu viņai gaišo un labo.
„..ar ko tad viņu salaulāja, tad jau tādu miršu kroņu nebij. Pakaļā tāda sleipe pie vainaga - zīda bantes līdz dibenam - liels saujs, liels bunts, tā vējā plivinājās. Vairāk sarkanas, zaļas vienkrāsainas, zils nebij. Sleipe no 5 bantēm. Visa augša pilla ar vizuļiem. Liepājā pirkts maksāja 12 rubļu, to tik varēja nopirkt, kam bij bagāts tēvs,” stāsta saimniekmeita Anna, kas dzimusi 1854. gadā. (Latvijas valsts muzejs. „Latviešu tautas tērpi”, 207.lpp.)
Kā cēlies greznais vizuļu vainags, neesot īsti noskaidrots. Brokātu un sudraba stīdziņas senāk tik viegli nevarēja dabūt. Vainaga materiāla izvēli daļēji varētu izskaidrot ar to, ka kurši dzīvoja pie jūras un bija iespējama tirdzniecība ar tālām zemēm.
1933. gada Dziesmu svētkos visas Pērkones kultūras veicināšanas biedrības “Blāzma” kora sievas dižojās ar vizuļu vainagiem. Esot gribējušas parādīt visai Latvijai, cik krāšņi tie ir. Francūži, redzēdami mūsu meitas Dziesmu svētkos, teikuši – Kurzemes ķēniņienes.
Ļoti maz saglabājies fotogrāfiju, kur pagasta ļaudis, īpaši vīrieši, būtu redzami Pērkones tautastērpos. Visticamāk, tas ir tādēļ, ka padomju gados Pērkones pagastā bija vairākas okupācijas karaspēka daļas, saimnieki bija spiesti pamest savas mājas vai no tām vienkārši izdzina. Tāpēc tik liela vērtība ir tiem nedaudzajiem Pērkones tautastērpiem, kas nosargāti.
Unikālo un reto Pērkones tautastērpu var apskatīt Nīcas novadpētniecības centrā un senlietu krātuvē
Lai saglabātu dzimtas vērtību, Zuzanna Muceniece kara laikā tērpu izārdījusi. Līgavas vizuļu vainags, ko savā kāzu dienā galvā likusi viņas mamma, glabāts kā liels dārgums un viss slēpts senā kartona kastē, lai kara laikā, dodoties bēgļu gaitas, nepazustu un netiktu atņemts.
Nīcas senlietu krātuve tautastērpu 2012. gadā saņēma kā īpašu dāvanu no Zuzannas meitas Birutas Lieģes.
Vainags bija nedaudz saspiests, tā mugurpusē trūkst divas zīda lentas, tādēļ 2017. gadā tika restaurēts un ir viens no krātuves lepnumiem.
Ja vēlies apskatīt seno tautastērpu un uzzināt par to vairāk, dodies uz Nīcu! Senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga visu parādīs un izstāstīs.
Lielākie krājumi, kas atrodami par Pērkones tautastērpu, glabājas Liepājas muzejā, galvenokārt tā kādreizējā vadītāja, Jāņa Sudmaļa vākti.