Modrā sudraba dzērve
Hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers piešķir Grobiņai pilsētas tiesības un apstiprina Grobiņas ģerboni.
1695. gada 14. februāris bija puteņos ietīta trešdiena. Balti sniega palagi Grobiņā plandījās tā, ka gājējiem ķepēja ciet acis, bet nameļu skursteņos vējš gaudoja vilku balsīs un darbnīcās lika skalu ugunīm raustīties. Taču cilvēki darīja savu darbu, nemaz nenojaušot, ka kopš šīs dienas viņi nav vairs miesta iedzīvotāji, bet pilsētnieki. Jo tajā dienā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers savā rezidencē Jelgavā uzspieda zīmogu dokumentam par pilsētas tiesību piešķiršanu Grobiņai.
Divus gadus vēlāk hercogs apstiprināja Grobiņas ģerboni – sudraba dzērve stāv uz vienas kājas, bet otrā tur akmeni. Vēsturnieki skaidro, ka tas simbolizē modrību – neļaut ienaidniekam pārsteigt. Ja sardzē stāvošā dzērve aizmieg, akmens izkrīt un būkšķis pamodina dzērvi. Tādējādi modrā dzērve, kurai uzticēts sargāt pilsētu, rada drošības izjūtu Grobiņai. Bet drošība Grobiņai bija svarīgāka par svarīgu, jo Kurzemīti, Dievzemīti ietīkojuši sveši spēki no malu malām.
Taču, kad Frīdrihs Kazimirs uzspieda zīmogu dokumentam un Grobiņa kļuva par pilsētu, Liktenis divas reizes pavīpsnāja. Vienureiz – kaut arī Grobiņa bija pirmā apdzīvotā vieta Latvijā, kas minēta rakstu avotos, pilsētas statusu Kurzemes hercogistes laikā tā ieguva pēdējā. Otro reizi – lai gan Grobiņa bija vecāka par savu konkurenti Liepāju, tomēr liepājnieki par pilsētniekiem kļuva 70 gadus agrāk, un šo statusu viņiem piešķīra... hercoga pilī Grobiņā. Grobiņnieki varēja erroties, cik grib, Liepājas galvenā priekšrocība bija tās ģeogrāfiskais stāvoklis, kas nozīmēja daudz izdevīgāku kuģošanu un tirgošanos. Lai nezaudētu savus darījumu partnerus, ne viens vien Grobiņas tirgotājs bija spiests pārcelties uz Liepāju.
Kāpēc Grobiņai piešķirt pilsētas tiesības nolēma hercoga Jēkaba dēls Frīdrihs Kazimirs, kas Kurzemes hercogistē valdīja 16 gadus? Diez vai nozīmīga loma varēja būt slavas dziesmām, kādas viņam sacerēja mūspuses gaišie prāti. Tie centās izpatikt hercogam, kā tik prata, reizē šīspuses ļaudīm pasakot, kāda ir viņu pašu loma. Viens viņa dzimšanas dienai veltīja odu, slavinot lielo kungu, kas nācis pasaulē mums saldu prieku mācīt. Savukārt cits Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā aicināja pūst trompetes, sist bungas, klanīties cienītajam kungam, bārstīt viņa ceļā rozītes un puķītes, dziedāt dziesmiņas, lai cienījamajam lielkungam klājas labi, un vēlējumi nāk no "paklausīgas sirds un nabagas un līdz šim niecītas zemnieku valodas".
Tāpat hercoga lēmumu diez vai iespaidoja Grobiņas pilsētas iekārtojums, kaut arī viņam patika greznība, un pils atbilda Frīdriha Kazimira gaumei. Taču, visticamāk, ka hercogu ietekmēja divi citi faktori. Frīdrihs Kazimirs novērtēja Grobiņas attīstību, kurai pamatus bija licis viņa tēvs, un labi zināja, ka pilsētām jāmaksā nodevas nevis muižniekiem, bet hercogam. Un, kāpēc lai Frīdrihs Kazimirs laistu garām iespēju vairot savu turību? Tikai dēls diemžēl negāja tēva pēdās. Frīdriham Kazimiram trūka hercoga Jēkaba tvēriena un mākas saimniekot, un Kurzemes hercogiste sāka zaudēt attīstības tempu.
Frīdriham Kazimiram Ketleram patika viss ar Rietumeiropu saistītais. Viņš bija Vācijā studējis tieslietas, Holandes armijā apguvis karamākslu un sava galma dzīvi veidoja pēc Rietumeiropas parauga. Iekārtoja zirgaudzētavu un iegādājās arābu rikšotājus, oranžērijā audzēja ananasus un citus dienvidu augļus. Kad Grobiņā ieradās Prūsijas hercogs Frīdrihs III, Ketlers viņu uzņēma pompozi – viesus sagaidīja 66 krāšņi tērpti jātnieki, bet astoņi muzikanti spēlēja svinīgas melodijas.
Akmenī kaltajā Grobiņas ģerbonī attēlotā dzērve
devusi vārdu arī Dzērves laukumam
Ar šo zīmogu, kam centrā zivs attēls, 1695. gada 14. februārī Jelgavā oficiāli apstiprinātas Grobiņas pilsētas tiesības, bet ģerboni ar dzērves attēlu apstiprināja 1697. gada 2. maijā.