Priekule
Priekule
Nelielā pakalnā lielceļa malā, kas veda uz Priekules muižu un tālāk uz Lietuvu, ap 1680.gadu tika uzcelta neliela mūra baznīciņa. Ar šo nelielo baznīciņu saistās sena teika par Priekules Ikaru. Priekules kalējs Zviedris-Johansons ar paša izgatavotiem spārniem no šī baznīcas torņa izdarījis Latvijā pirmo lidojuma mēģinājumu. Toreiz lidojumu pasludināja par nepiedodamu Dieva zaimošanu. Vietējo Ikaru rādīja cilvēkiem kā paša sātana iemiesojumu un Grobiņā uz sārta sadedzināja.
2. Pasaules karš pilsētu gandrīz pilnībā noposta, atstājot lielākos Brāļu kapus Latvijā ar vairāk kā 23 000 apbedījumiem.
Priekule un apkārtne
Priekule ir mazpilsēta Latvijas dienvidrietumu daļā, septiņu lielceļu krustpunktā. Pirmās asociācijas par pilsētu saistās ar Priekules Ikaru – drosmīgu un vietējo ļaužu cienītu kalēju, kas no Priekules baznīcas torņa veica lidojumu ar paštaisītiem spārniem. Par pilsētas simbolu kļuvuši Zviedru vārti, kas celti 17. gs. pirmajā pusē un joprojām šis valsts nozīmes arhitektūras piemineklis braši stāv un priecē pilsētas iedzīvotājus un viesus. Nepamanīta nepaliks arī Priekules muižas pils, galvenokārt, tieši vizuālā izskata dēļ – kā nu ne, arhitekts šai ēkai ir slavenais Pauls Makss Berči. Šobrīd pilī darbojas Priekules vidusskola.
Priekules apkārtne ir bagāta ar dabu un dabas parkiem. Dabas liegums “Ruņupes ieleja” gaida vizbulīšu ziedēšanas laikā, turklāt Ruņas upe ir viena no straujākajām upēm Latvijā. Teritoriju šķērso Mežtakas posms nr. 88 – Gramzda – Priekule.
Gramzdas mežaparks ir izveidota kā viegla pastaigu taka ar ārkārtīgi interesantiem vides objektiem – dabas kinozāli un lielformāta gleznām, tas nozīmē, ka takā var baudīt ne tikai pastaigas, bet arī mākslu. Zīmīgs objekts atrodas turpat blakus – vārti uz Latviju, jo Gramzda ir pirmā pierobežas pilsēta, ja iebrauksiet Latvijā no Lietuvas. Braucot cauri Gramzdai, acis piesaista neparasta izskata baznīca – tā ir Gramzdas baznīca, kas ir viena no retajām baznīcām mūsdienu Latvijā, kas tikusi atjaunota – tā teikt, pacēlusies no pelniem.
Tie, kuriem pastaigas iet pie sirds, aicināti izstaigāt gan Aizvīķu dabas parku, gan Kalētu dabas parku “Priediens”. Aizvīķu parks pārsteigs ar kokā darinātiem pasaku tēliem, savukārt Kalētu dabas parkā var izstaigāt dažādas tematiskās takas un izlocīt kājas šķēršļu joslā.
Vēstures fragmentus šķetināt aicina Virgas senlietu krātuvē – tieši šajā pusē atrastas daudz arheoloģiskās liecības no kuršiem, tāpat šeit uzzināmi citi, Priekules apkārtnei tik ļoti svarīgi, vēstures fakti.
Ekskursijas un izjādes zirga pajūgā, radoša darbošanās māla meistarklasēs, asu izjūtu baudīšana autotrasē, laivošana un citas aktivitātes gaida ikvienu Priekulē un apkārtnē!
Administratīvā piederība: 1894. gadā Priekulei tiek piešķirts ciema status, savukārt 1922. gada 1. jūlijā Priekulei tika piešķirtas miesta tiesības – par miestiem Latvijā, pirms Otrā pasaules kara dēvēja tādas nelielas pilsētnieku nometnes, kuru iedzīvotāju vairums nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību, bet ne zemkopību un zveju. Savas pilsētas tiesības Priekule ieguva 1928. gada 11. februārī. Par pamatu pilsētas izveidei un attīstībai bija Priekules muiža un dzelzceļš. Ģeogrāfiski Priekule atrodas Latvijas dienvidrietumos.
1924. gadā Latvijā tika izveidoti 19 apriņķi, Priekules pagasts un Priekules miests tika ieskaitīti Liepājas apriņķī. Mūsdienās Priekule ir viena no piecām pilsētām Dienvidkurzemes novadā.
Dati par iedzīvotājiem: 2022. gadā Priekules pilsētas iedzīvotāju skaits - 1832
Priekules ģerbonis, karogs, himna:
Priekules pilsētas ģerbonis ir viens no Priekules pilsētas oficiālajiem simboliem. Apstiprināts 1938. gada 30. septembrī.
Ģerboņa vairogs ir sarkanā krāsā un uz tā ir attēlots sudraba pilsētas mūris ar diviem nelieliem torņiem un arkveida atvērtiem vārtiem. Attēlotais mūris ir 1668. gadā celtie Zviedru vārti, kādi nav nevienā citā Latvijas mazpilsētā.
Priekules pilsētas karogs ir taisnstūra audums pelēkā un sarkanā krāsā, kura kreisajā pusē uz divām baltām līnijām novietots Priekules pilsētas ģerbonis. Baltās līnijas simbolizē lielceļu, jo Priekule vēsturiski atrodas septiņu lielceļu krustcelēs.
Uldis Marhilēvičs, teksts – Māra Zālīte - “Mēs lidosim”
Es lidošu ar spārniem kas neizkūst saulē.
Es lidošu ar spārniem ko neapcērp ēnas.
Es lidošu ar spārniem kas nesalūzt vējā.
Es lidošu,mēs lidosim,mūsu spārni ir plati kā ceļš.
Mēs lidosim būs spārni kā svētelim plati.
Mēs lidosim lai augšup tu tēvzeme skaties.
Mēs lidosim mums nevajag tālu bet augstu.
Mēs lidosim,mūsu spārni ir plati kā ceļš.
Kad vajātājs vajās,
Kad ķērējs mūs ķers,
Vai cilvēks vai necilvēks
Nzvērs vai zvērs.
Tas paliks ar degunu garu,
(runā)Tas paliks ar degunu garu.
Jo vajātājs nezin un ķērājs netik,
Jo vajātājs nezin un ķērējs tāpat,
Ka lidot,ka lidot es varu.
Ooooooo...
Mēs lidosim ar spārniem kas neizkūst saulē.
Mēs lidosim ar spārniem ko neapcērp ēnas.
Mēs lidosim ar spārniem kas nesalūst vējā.
Mēs lidosim,mūsu spārni ir plati kā cēļš.