Bārtas plostnieki
Bārtas upe, kas sākas Žemaitijas augstienē Lietuvā un Latvijā ietek Liepājas ezera dienvidu galā, gadsimtu gaitā bijusi nozīmīgs dabas ceļš, kas savienoja tautas, mežus un darbus. Šī 98 kilometrus garā upe (43 km Latvijā) vēsturiski kalpojusi ne vien kā robeža starp zemēm, bet arī kā svarīga transporta artērija, īpaši koku pludināšanai.
Vietvārds Bārta nāk no senprūšu valodas – tas apzīmē "kaujas cirvi", tomēr brauciens pa upi ir tālu no cīņas – mierīgs, lēns un bagāts ar folkloras garu, līdzīgi kā pati Bārta un Nīca ar saviem tautastērpiem un dziesmām.
Jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Bārtas upe un Liepājas ezers bija ievērojams koksnes transporta ceļš, savienojot Lietuvas Telšus ar Kurzemes Grobiņu un Liepāju. Kokus pludināja pa upi, un netālu no Nīcas darbojās kokzāģētava, kurā ik gadu pārstrādāja tūkstošiem baļķu. Tika izcirsti līdz pat 15 000 kubikasu koku gadā.
Šajā ainaviskajā upē plostnieka amats bija gan skarbs, gan cēls. To darbs bija bīstams – pēkšņas vētras, sausas vasaras, zems ūdens līmenis, sals – viss ietekmēja viņu ikdienu. Taču šis amats bija arī romantisks – ugunskuri upes malā, dziesmas naktī un dzīve ciešā saskaņā ar dabu. Plostnieki prasmīgi veidoja plostus, ievērojot noteikumus – platums nedrīkstēja pārsniegt 8 metrus, un plosti nedrīkstēja aizšķērsot visu upes platumu. Tiem bija jābūt apgaismotiem, un bieži vien koki tika pludināti arī brīvi, bez plostu sasaistes.
Pēdējie koku pludināšanas gadījumi Bārtā notika vēl 1953. gadā. Arī pirms tam, piemēram, 1913. gada pavasarī, ziemeļu vētra uz Liepājas ezera izārdīja vairākas plostu partijas. Plostnieki knapi izglāba dzīvību, un tika zaudētas koku kravas – šādi gadījumi atklāj gan arodam raksturīgo bīstamību, gan cilvēku izturību.
Lai pagarinātu pludināšanas sezonu, 1936. gadā pie Višķupes tika izbūvēts betona aizsprosts – otrais šāda veida būvju Latvijā. Tas pacēla ūdens līmeni par 2,5 metriem un ļāva turpināt pludināšanu arī sausuma laikā. Aizsprosts kalpoja arī kā tilts gājējiem un bija nozīmīgs tehnikas sasniegums tā laika Latvijā.
Viena no interesantākajām liecībām par plostnieku laikiem ir plosta tilts – vienkāršs, no apaļkoku posmiem veidots tilts, kuru savienoja ķēdes un mieti. Tas bija izgriežams, lai pa upi varētu izlaist plostus un niedru vedējus. Ziemā un pavasarī tiltu izvilka krastā, un satiksmi nodrošināja prāmis. Tuvumā esošajās Plostnieku mājās dzīvoja tilta uzraugi, un nosaukums glabā piemiņu par cilvēkiem, kuru ikdiena bija saistīta ar pludināšanu.
Plostnieku kapsēta, Plostnieku mājas un pat Pirmie dziesmu svētki Bārtā 1933. gada 3. septembrī liecina, cik svarīga šī tradīcija bija vietējai kopienai. Dziesmu svētkos piedalījās 17 kori un ap 400 dziedātāju – notikums norisinājās pašā upes krastā, vietā, kur reiz vakarā tika aizdegtas plostnieku ugunskuru liesmas.
Šodien Bārtas upe klusē par savām plostnieku dienām, bet tās krasti, stāsti un senās piemiņas vietas glabā šo senatnīgo un cēlo amatu – kā mantojumu no paaudzes paaudzē. Bārtas plostnieki bija ne tikai amatnieki un darbarūķi – viņi bija sava laikmeta varoņi, kas ar vienkāršiem rīkiem un milzu izturību savienoja Latvijas mežus ar pasauli.
Lai godātu Bārtas plostnieku tradīcijas un amata arodu, katru gadu maijā Dienvidkurzemē norisinās Bārtas plostnieku svētki!